Ludza - senākā Latvijas pilsēta
Ceturtdiena, 2020. gada 22. oktobris
Irīda, Īrisa
Ludza
Intermittent clouds
12°C
 
A A A

Traģisko dienu piemiņas vietās gulst ziedi

Viena no Latvijas vēsturē ierakstītajām melnajām un traģiskajām lappusēm ir 1949. gada 25.marts. Šajā dienā bez tiesas sprieduma, bez jebkādiem apsūdzības aktiem padomju režīms deportēja uz Sibīriju mūža nometināšanā vairāk nekā 42 tūkstošus nevainīgu cilvēku. Viņu vidū vairāk nekā 10 tūkstoši bērnu un jauniešu vecumā līdz 16 gadiem. Tajās tālajās dienās vairāk nekā 33 dzelzceļa ešelonos no visas Latvijas savu moku ceļu uz Amūras, Tomskas, Omskas un citiem tāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem uzsāka vairāk nekā 13 624 ģimenes.

1949. g. 25. – 29. martā no Ludzas apriņķa izsūtītas 170 ģimenes, kopā 599 cilvēki (kā kulaki – 49 ģimenes, kā nacionālisti – 121 ģim) . Tai skaitā – zemnieki – 491, strādnieki – 12, kalpotāji – 9 9 t. sk. skolotāji – 7, ārsti – 2), skolēni – 85, studenti – 2.

Ludzas pilsētā – 36 cilv, Kārsavā – 13. No pagastiem – vislielākais skaits – no Mērdzenes- 180 cilvēki, Nirzas – 75, Zvirgzdenes – 59, Briģi – 19, Cibla – 29, Pilda – 34, Rundēni – 18.

Lai gan ar katru gadu arvien tālāk attālinās šie traģiskie notikumi, ik gadu 25. martā sanākam Ludzas stacijā pie piemiņas akmens, lai atcerētos un godbijībā noliektu galvas to cietušo priekšā, kas šīs šausmas ir pārdzīvojuši un kas vēl ir mūsu vidū.

Ik gadu aizvien mazāk traģēdijas aculiecinieku apmeklē šo pasākumu, taču mūsu pienākums ir nekad neaizmirst šo latviešu tautas traģēdiju. Par to ir jāmāca vēstures stundās, par to jāstāsta saviem bērniem un mazbērniem. Šī atcerēšanās ir vienīgais patiesais gandarījums, ko mēs visi spējam viņiem sniegt.

Ludzas novadā 92 personām piešķirts represētās statuss (21 – pagastos, 71- Ludzā).

Šobrīd Latvijā ir aptuveni 18 000 represēto personu. Dīvaina liekas situācija, ka 2008., 2009. gadā represēto statusa ieguvēju skaitam bija tendence palielināties, nevis sarukt. Igors Kraģis, Ludzas represēto biedrības vadītājs piekrīt Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) priekšsēdētāja G. Resnā viedoklim, ka politiski represētā statusa piešķiršanu vajadzētu pārtraukt. Lietderīgi būtu arī statusa piešķiršanu nodot vienai institūcijai. Šobrīd statusa piešķiršanu vērtē pašvaldības veidota komisija vai Tieslietu ministrija.

I. Kraģis skaidro, ka bez tiem, kas tika tiešām fiziski izsūtīti, aizvesti, t.i.,represēti (apcietināti, ieslodzīti, izsūtīti, nometināti vai pārvietoti no patstāvīgās dzīvesvietas) Latvijas teritorijā vai ārpus tās, statuss tiek piešķirts arī šo personu pēcnācējiem – tiem, kas dzimuši izsūtījumā vai ne vēlāk kā gadu no dienas, kad vecāki saņēma atļauju atgriezties dzimtenē.

Bez tam par statusa piešķiršanu cīnās arī tie, kurus tikai pārvietoja no viena pagasta uz citu, ja, piemēram, kolhozam tajā vietā bija jāierīko ferma vai jāuzbūvē ceļš. Vai tas ir samērojams un salīdzināms ar to cilvēku ciešanām un pārdzīvojumiem, kurus naktī aizveda ar to, kas mugurā, kuri izcieta salu, badu, lēģeru šausmas?

Kā jau daudzu likumu, arī likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” pantus iespējams tulkot un traktēt dažādi, piemērojot attiecīgajai situācijai.

Iespējams, ka iepriekš ar statusa piešķiršanu cilvēki nesteidzās aiz lepnuma. Taču šī brīža ekonomiskajā situācijā statuss un līdz ar tā saņemšanu personai pienākošies atvieglojumi ir zīmīgs atbalsts. Nav noslēpums, ka politiski represētajām personām noteikti arī šādi atvieglojumi:

– pensijā drīkst doties piecus gadus ātrāk; – bezmaksas medicīniskā aprūpe – nav jāmaksā pacienta iemaksa, par gultas dienu, par manipulācijām, atskaitot par laboratoriskai izmeklēšanai ņemto asins analīzi;

– sociālā rehabilitācija – reizi trijos gados pienākas bezmaksas sociālā rehabilitācija Jaundubultu sanatorijā;

– bez maksas var braukt tālsatiksmes un vietējās nozīmes vilcienos, starppilsētu un tālsatiksmes autobusos;

– nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 50% apmērā, pašvaldībai ir tiesības to samazināt pat līdz 90%.

coloring.cool