Ludza - senākā Latvijas pilsēta
Svētdiena, 2020. gada 25. oktobris
Beāte, Beatrise
Ludza
Partly sunny
10°C
 
A A A

Svinēsim ražas un auglības svētkus!

DSC_0173Mēs visi ar vērienu svinam Ziemassvētkus, Lieldienas, Jāņus, bet Apjumības ir nedaudz atstātas otrā plānā. Iespējams, tas ir tāpēc, ka šie svētki vairāk saistīti ar lauku kultūru, ar ražas novākšanu, un ne visiem šobrīd tāda ir. Apjumības sākotnēji tika svinētas tad, kad tika novākta raža. Kad raža novākta, tad arī ir svētki, līdz ar to, tam nebija noteikts datums. Laika gaitā Apjumības tika piesaistītas rudens saulgriežiem.

DSC_0130Taču pēdējā laikā tradīcija sāk atdzimt. 21. septembrī Isnaudas Tautas nama folkloras kopa “Isnauda” un Blontu folkloras kopa satikās Rēzeknes novada Vertukšnē. Pie paša Vertukšnes ezera, meža ielokā, viesmīlīgā saimnieka Edgara Tabūna mājas pagalmā tika svinētas Apjumības pēc senču tradīcijām.DSC_0234

Kāda tad ir svētku norise? Par to stāstīja Isnaudas folkloras kopas vadītāja Ināra Mikijanska-Jakupāne. Viss sākas ar ēst gatavošanu. Galvenais ēdiens ir maizes klaips, kas tiek izcepts no jauniegūtās labības. Protams, vēl ir dažādi plāceņi, pīrāgi un viss cits, ko var atrast dārzā. Rudens ir ražas laiks, tad ir pilnas klētis un arodi.

DSC_0181Viena no apjumību galvenajām izdarībām ir Jumja notveršana. Jumis ir auglības Dievs, simbols, kurš dzīvo labības laukā. Agrāk to patiešām darīja un tas notika tā: Saimnieks pļāva lauku, no ārmalām uz vidu, tādējādi neļaujot Jumim aizbēgt. Un tad, kad pa vidu paliek vairs tikai mazs pleķītis, atnāk visa saime un ķer Jumi. To dara dažādi. Viens variants – mazo saišķīti, kas paliek pa vidu sasien kopā un atstāj, otrs –tam uzliek virsū akmeni un tādā veidā Jumsi tiek saķerts,

Trešais variants – no vārpām sapin vainagu un uzliek saimniecei galvā. Galvenais ir Jumi saglabāt līdz nākamajam gadam, lai arī nākošajā gadā būtu svētība.DSC_0251
Protams, kā jebkuros svētkos ir jāuzkopj sava māja, neatkarīgi no tā, vai svini mājās vai ārpus tās. Kā arī citu svētku, apjumību neatņemama sastāvdaļa ir uguns. Uguns ir sakrālā klātbūtne. Visbiežāk tas ir ugunskurs, taču ne vienmēr, tās var būt arī sveces. Bet, ja tas ir ugunskurs, tad nākamais kas tiek darīts, ir šī ugunskura iekuršana. Un pirmais, ko visi izdara – ziedo. Tiek ziedots no ēdiena, piemēram, no maizes klaipa. Parasti, pirms tu pats mielojies, sākumā noziedo. Ziedots tiek laimei, auglībai, svētībai.  Lecot pāri ugunskuram, cilvēks garīgi attīrījās un uzņēma uguns enerģiju garajam un tumšajam ziemas laikam.DSC_0255

Dziesmas mijās ar interesanto stāstījumu, pārdomām par šo svētku būtību un esības jēgu, ar noskaņošanos uz pozitīvo un afirmācijām.

Tad sekoja ēšana, danči un rotaļas. Saimnieces dalījās ar ēdiena pagatavošanas receptēm, saimnieki – ar labiem saimniekošanas padomiem, senču gudrībām un visi kopā – ar atmiņām par īstām ražas novākšanas talkām.DSC_0224

Galvenā atziņa, ko guvu šajā ģimeniskajā starpnovadu pasākuma: mēs ikviens varam svinēt Apjumības. Pilsētas cilvēkam šobrīd nav ražas un lauka tādā izpratnē kā agrāk. Taču tas nebūt nenozīmē, ka mēs nevaram svinēt Apjumības. Protams, ir urbanizācija, bet jēga jau nezūd, svarīga ir simboliskā domāšana. Mums nav jāuztver lauks kā lauks, katrs interpretējam pa savam. Kas ir tas, par ko mēs visvairāk rūpējamies? Tas var būt mūsu darbs. Viss notiek caur simbolisko domāšanu.

Svetlana Rimša

coloring.cool