Ludza - senākā Latvijas pilsēta
Pirmdiena, 2020. gada 26. oktobris
Kaiva, Amanda, Amanta
Ludza
Cloudy
10°C
 
A A A

No 12.11.2009. uz vēl nenoteiktu laiku Skaidrojošā vārdnīca J.Soikāna Ludzas mākslas skolas akmeņu zālē

2.skaidrojums – iz plakātu vēstures

Rakstītās reklāmas pirmsākumi meklējami laikos pirms mūsu ēras. Vēsture ir saglabājusi liecības par vissenākajiem grafiti-ieskrāpēti uzraksti un zīmējumi uz Pompeju pilsētas sienām un portikiem, kur tika uzietas gan liriskas vārsmas, gan tipiski sludinājumu teksti.

Līdzīgu lomu bija veikuši arī albumi (album – balts), baltas namu sienas, uz kurām ar melnu krāsu uzrakstīja aktuālo informāciju. Teksti tika darināti kaligrāfiksi meistarīgi. Algotie “balsinātāji” aizrakstītās sienas atkal darīja baltas, tīras.

Vācu das Plakat, krievu плакат, angļu poster un arī latviešu plakāts apzīmē kompozīciju, kurā sabiedriska tēma atainota ar spilgtu, lakoniski vizuālu attēlu “bildi”, kas apvienots ar īsu tekstu.

Pēc 2.pasaules kara veidojās divas atšķirīgas pieejas plakātam:

1) plakāts – masu komunikācijas līdzeklis, informācijas nesējs:

2) plakāts – autora mākslinieciska pašizteiksme, metaforiska tēla publiskotājs.

Jaunas specifikas mākslas valodas apgūšana. Metaforiskums un simbolika kļuva par plakātu valodas centrālajiem un populārākajiem rīkiem, tāpēc mediju eksperti saprata, ka radošumu ļoti svarīgi papildināt ar akadēmiskām zināšanām par zīmju un simbolu dabu.

Tekstam plakātos tika piešķirta īpaša loma. Tā bija dekoratīva vinjete, mēmā kino runas fragments vai pastkartītei uzskrīpātas atzīmes funkcija, kas atkarībā no montāžas ar kontekstu pārvērsa plakāta jēgu atbilstoši autora domātajam. (“Plakāts Latvijā)

3.skaidrojums – mākslinieka Jāņa Sausnīša radošais SV jeb S.A.Usnīša vēstule par J.Sausnīti

Piedzimu un sapratu, ka strādāt negribu. Nolēmu, ka būšu dzejnieks. Vecāki tomēr vēlējās no manis uztaisīt mūziķi, taču ne profesionāls klarnetists, ne dziedātājs, ne sitējs, (mūziķa statusā) no manis negribēja sanākt. Sāku studēt mākslu, lai vismaz kaut kā īstenotu sapni par dīkdienību. Tomēr pretēji gaidītajām iecerēm, nācās sākt smagi strādāt. Par laimi, dzīve, kā jau viņa bieži mēdza ar mani izrīkoties, iemeta īsto cilvēku vidū. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē, mazliet apviļājies mākslinieku un interjeristu vidē, sāku mācīties jaukt krāsas (vienu ar otru kopā) pie to laiku labākā sietspiedes speciālista Brīnumzemē. Darbnīcā bieži ciemojās dižākie sociālā plakāta meistari. Ieklīda arī pa kādam jaunajam censonim, ar kuriem tad nu savā starpā vienojāmies, ka pietiek stāvēt maliņā un brīnīties ar pusatvērtu muti. Vecie, tostarp, bija kļuvuši vēl vecāki un ar retiem izņēmumiem, mūsu kopīgajās plakātistu rindās iestāties laipni atteicās. Tā tapa plakāta zīmētāju apvienība “Suņa sirds”.

Tad kādu dienu iedomājos, varbūt man kļūt par mākslas skolotāju?! Spīdoša ideja, varēšu stundām ilgi skatīties, kā citi strādā! Līdzās drukas darbiem sekoja skaistie pedagoģiskās teorijas gadi. Tomēr skaudrajā praksē, izturējis vien nepilnu mācību gadu sapratu, ka nekāds iejūtīgais pedagogs no manis nesanāks. Manī sāka neatvairāmi mosties bērnībā slēptais sitēja talants… Iedomājos – varbūt mani no darba glābs savs grafiskā dizaina uzņēmums, kurā varēšu vien rīkot pārējos? Turklāt kāds pasaules gudrinieks, kura vārdu arī neminēšu, bija teicis, ka esot vien jāsāk darīt lieta, kuru mīli un tev nekad nevajadzēs strādāt. Tā kopš tā laika arī vairs “nestrādāju”. Atliek laika arī bērnus audzināt, mākslu un dzeju radīt, mūziku uzspēlēt un nodoties vēl neskaitāmām, interesantām lietām.

Lai jums arī veicas!

Ar cieņu, jūsu Jānis Sausnītis

coloring.cool