Ludza - senākā Latvijas pilsēta
Trešdiena, 2020. gada 21. oktobris
Severīns, Urzula
Ludza
Rain
7°C
 
A A A

Mīlestības soliņš Ludzas parkā

DSC_1378

 

Ludzas parks ir laba un skaista atpūtas vieta gan lieliem, gan maziem. To atzīst ne vien pilsētas viesi un tūristi, bet arī paši ludzānieši. Pēdējo gadu laikā parks kļuvis arī par populāru fotografēšanās vietu jaunlaulātajiem, jubilāriem un skolu absolventiem.

 

Ludzas pilsētas svētku ietvaros parkā kļuva par vēl vienu interesantu vietu vairāk. Pie dīķa uz sirdsveida pamatnes tika atklāts īpašs Mīlestības soliņš. Tas ir darināts no metāla un koka. Divas laternas – Viņš un Viņa – tur rokās simbolisku lietussargu, kas sniegs patvērumu un pasargās ikvienu sēdētāju. Tikko radusies leģenda vēsta, ka soliņš nes laimi mīlestībā un palīdz pārbaudīt, vai jūtas ir īstas. Pirmajai uz soliņa ir jāapsēžas meitenei. Tad viņa aicina puisi blakus. Ja uz soliņa sēžot starp puisi un meiteni rodas dzirksts, tad viss kārtībā – var droši doties laulības ostā. Laikam kāds jau pārbaudījis. Ne velti šo soliņu ludzānieši jau paspēja iesaukt arī par Jaunlaulāto soliņu.DSC_1391

 

Mīlestības jeb Jaunlaulāto soliņu darināja SIA “Metālfabrika” no Līvāniem, bet būvniecības darbus veica SIA “Ludzas apsaimniekotājs”. Ludzas novada pašvaldībai soliņš izmaksāja 1 480 latu.

DSC_1397

 

 

 

Mīlestības soliņu 3. augustā svinīgi atklāja Ludzas novada domes priekšsēdētāja Alīna Gendele, Ludzas Tautas nama direktore Valentīna Razumovska, domes priekšsēdētājas vietnieks Edgars Mekšs un domes deputāts, dakteris Igors Lapšovs kopā ar savu jaunāko dēlu. Pasākuma turpinājumā Ludzas novada domes deputāti pilsētas parkā iedēstīja 3 ābeles – mīlestības un auglības kokus. Alīna Gendele aicināja jaunlaulātos un ģimenes pārus ieviest jaunu skaistu tradīciju – kāzu dienā vai kāzu jubilejā iesiet šajās ābelēs piemiņas lentītes.

 

DSC_1393Par Ludzas pilsētas parku

20. gadsimta sākumā pēc Ribinskas –Maskavas-Vindavas (Ventspils) dzelzceļa maģistrāles un Ludzas stacijas atklāšanas sākās tobrīd brīvās teritorijas apbūve ap tagadējo P. Miglinieka ielu. Prāvs zemes gabals uz dienvidiem no kalnu (tagad Raiņa) ielas tomēr palika neskarts. Šeit jau 19. gadsimta otrajā pusē zemi nopircis kāds Boginskis un iestādīja tur dārzu. To viņš atstāja mantojumā Šepillo, kas savukārt šo zemes platību nodeva Teklai Šantarei. Vēlāk viņa kļuva par Rusinovska sievu. Plašais un auglīgais Rusinovsku dārzs, diemžēl, bargajā pirmskara 1939. – 1940. gada ziemā izsala. Izdzīvoja vien dažas vecās liepas, ozoli un lapegles, lielākoties gar dārza austrumu malu.

Vēlāk te iedēstīja un kopa dažnedažādu šķirņu kokus un košuma krūmus.To klāsts tagad ir izveidojies patiešām iespaidīgs. Parkā saauguši bērzi, liepas, kļavas, ozoli, ozolkļava, vītoli, apses, papeles, pīlādži, ciedrs, grieķu koks, vīksnas, gobas, egles, sudrabegles, lapegles, priedes, tūjas, kastaņas, ābeles, bumbieres, akācijas, ceriņi, jasmīni, mežrozes.

Svetlana Rimša,

sabiedrisko attiecību speciāliste

coloring.cool