Ludza - senākā Latvijas pilsēta
Sestdiena, 2020. gada 31. oktobris
Valts, Rinalds, Rinalda
Ludza
Intermittent clouds
10°C
 
A A A

Atklāta izstāde “Silēzijas Svētā Jadviga – Eiropas, Polijas un Dembicas aizbildne”

4. oktobrī plkst. 16:00 Ludzas Novadpētniecības muzejā tika atklāta ceļojošā izstāde “Silēzijas Svētā Jadviga – Eiropas, Polijas un Dembicas aizbildne”. To uz Ludzu atveda Dembicas Reģionālā muzeja direktors Jaceks Dimitrovskis (Jacek Dymitrovski).

Sadarbība starp Ludzas un Dembicas muzejiem sākās 2012. gadā, bet pašvaldības sadarbības līgumu noslēdza 2014. gada 10. augustā. Muzeju direktori vienojās, ka vienu gadu Ludzā, otru gadu Dembicā tiek atklāta muzeju izveidotās izstādes. Tā nākamgad iecerēts uz Poliju vest šīs vasaras IV starptautiskajā plenērā “Lūdzu uz Ludzu” tapušo gleznu izstādi.

Pans Jaceks savā jaunībā ir mācījies krievu valodu, tāpēc izstādes atklāšanā varēja vienkāršiem vārdiem pastāstīt par Svēto Jadvigu un viņas kā Eiropas, Polijas un Dembicas aizbildni, kas kanonizēta pirms 750 gadiem – 1267. gadā kā Polijas un visas Silēzijas aizbildne.

Pans Jaceks uzsvēra, ka Polijai ir divas Svētās Jadvigas. 1997. gadā pāvests Jānis Pāvils II kanonizēja arī XIV gadsimtā Polijā un Lietuvā valdījušo Jadvigu kā karalieņu un vienotās Eiropas aizbildni.

Silēzijas Svētā Jadviga, kurai veltīto izstādi oktobra sākumā atklāja Ludzas Novadpētniecības muzejā, ir dzimusi 1174. gadā Bavārijā, firsta ģimenē. Pēc vecāku gribas viņa kļuva par Silēzijas kņaza Henrika I sievu, tomēr arī valdnieka pilī dzīvoja dievbijīgi un gandarīšanas garā. Jadvigai piemita īpaša žēlsirdība pret nabagiem un slimajiem; viņa atbalstīja klosterus un baznīcas. Ģimenes dzīvē Jadviga bija kristīgas sievas paraugs, bet pēc vīra nāves kļuva par mūķeni pašas atvērtajā klosterī Trebnicā (Trzebnica). Mirusi 1243. gadā, apbedīta klosterī.

Stāstot par Silēzijas sv. Jadvigu, pans Jaceks vēstīja daudzus interesantus faktus. Šīs Svētās kults ir ne tikai Polijā, bet arī Vācijā – abās šajās valstīs ir viņas godam iesvētītas daudzas baznīcā, tajā skaitā arī katedrāle Berlīnē. Sv. Jadviga (jeb Hedviga) pēc precībām ar tolaik Krakovas kņazu Henriku I Bārdaino (Henryk I Brodaty) un pārcēlusies uz Poliju, runāja tikai poliski. Viņas pārliecība bija, ka cilvēki var dzīvot labi kopā, neraugoties uz savu izcelšanos un tautību, ka visam pāri katrā cilvēkā jāredz Dieva attēls, ka cilvēku pieļautās kļūdas ir jālabo, bet cilvēks paliek cilvēks. Viņas, precētas sievas, garīgā dzīve bijusi ārkārtīgi bagāta. Sv. Jadviga mudinājusi arī vīru garīgi augt. Valdnieku ģimenē dzimuši 6 bērni, bet līdz 30 gadiem nodzīvoja divi – dēls Henriks un meita Ģertrūde. Henrikam I izdevās apvienot Silēziju, Mazpoliju un daļu Lielpolijas. Abu dēls Henriks II Dievbijīgais (Henryk II Pobožny) nostiprināja savu varu pār šiem galvenajiem Polijas apgabaliem, tomēr viņam neizdevās īstenot sapni par vienotu spēcīgu Poliju. Henriks II krita 1241. gada 9. aprīlī Legņicas kaujā, kur kopā ar Vācu ordeni cīnījās pret iebrukušajiem mongoļiem. Dienu, kad ritēja minētā kauja ar mongoļu iebrucējiem, sv. Jadviga pavadījusi lūgšanās. Lūdzoties viņa skatījusi vīziju – viņas dēlu debesīs paņem eņģeli. Māte sapratusi, kas noticis – viņa zaudēja dēlu, bet bija pārliecināta, ka Polija nezudīs, lai gan nežēlīgajā kaujā piedzīvota smaga sakāve.

Pans Jaceks uzrunu noslēdza ar aicinājumu: – Silēzijas Svētā Jadviga ir mūsu visu patronese. Tāda svētā jāzina. Lūgsimies un viņa uzklausīs!

Dembicas Reģionālā muzeja veidotajā ekspozīcijā informācija ir sniegta arī latviešu, krievu un angļu valodā. Tev var uzzināt ne vien biogrāfiskus datus par svēto, bet arī informāciju par viņas godam iesvētītajām un mūsdienās uzbūvētajām baznīcām, par sv. Jadvigas kultu Eiropā, par svētceļojumu pieredzi, par svētajai veltītajām grāmatām.

Izstādes atklāšanā piedalījās daudzi ludzānieši – vēstures un kultūras pazinēji.

Izstādes atklāšanā uzrunu teica Latvijas Poļu biedrības Ludzas nodaļas vadītāja Jolanta Strogonova, kā arī Ludzas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks attīstības jautājumos Aivars Meikšāns. Viņš pauda atzinību par Dembicas Reģionālā muzeja veikumu un prieku, ka ar šo ekspozīciju ludzāniešiem tiek pavērta līdz šim neizzināta reliģijas un kultūras vēstures lappuse, kas dvēseles darīs gaišākas.

Draugi no Polijas pasniedza dāvanas muzejam un tā darbiniekiem, kā arī pašvaldībai. Arī pans Jaceks Dimitrovskis un viņa kolēģi tika iepriecināti ar šogad izdoto fotoalbumu “Ludzas ielu portreti”, kā arī vietējo amatnieku darinājumiem un Latvijā ražotiem gardumiem.

Izstādes atklāšanas sarīkojumu ar latgaliskām tautasdziesmām kuplināja folkloras kopa “Dzeipori”.

Ērika Bondarenko,
sabiedrisko attiecību speciāliste

 

 

coloring.cool